Mana pirmā sastapšanās ar manu nākamo virtuvi, bija diezgan negaidīta un tieša. Ienākot dzīvoklī, pirmais sanāk ienākt tieši virtuvē (ja atnāk vairāk par trim cilvēkiem, tad visi sanāk virtuvē, tad tiek aiztaisītas ieejas durvis, un tad visi var ieiet viesu istabā).
Tā bija visšausmīgākā virtuve, kuru man bija nācies redzēt un uzburt ainiņu, kur kādreiz varēs arī paēst, man bija grūti. Līdz ar to, šo dzīvokļa daļu kā iešana pie zobārsta, atstājām uz pēdējo.(izņemot virtuves loga restaurāciju).
Virtuvē atradās populārais aukstumskapis, kuru pat vēlējos sākotnēji atstāt, taču no virtuves platības nācās 1 kvm atdot dušas izveidei, kura sākotnēji dzīvoklī nebija. Virtuvē bija palicis podiņa mūrītis ar četriem misiņa āķīšiem, stipri aizkrāsots ar krāsu.
Sienas bija stipri ieplaisājušas, pārklātas ar eļļas krāsu un netīras, tas viss prasījās pēc kārtīga ‘eiroremonta’ ar reģipsi pa virsu.. taču piekritām izaicinājumam un tā pat kā citur dzīvoklī, izvēlējāmies tradicionālo (pirms eiroremonta ienākšanas) – sienas apmetuma atjaunošanu. Sienas vecajos mājokļos “savest kārtībā”, nozīmē, nepadarīt tās biroj-gludas, bet gan panākt, lai no tām nebirst apmetuma ‘smiltis’, sienas apmetumu šur tur nokasot, šur tur pilnīgi nositot nost un tad aizšpaktelējot laukumus vai plaisas, sagatavot krāsošanai. Nekādu noteikumu, dari un špaktelē, kamēr apmierina rezultāts.
Tā kā tika uzbūvēta siena, kas šķir virtuvi no vannasistabas/dušistabas, nācās izbūvēt jaunu ventilāciju caur vannasistabu. Uz šo brīdi, kad vajag izvēdināt virtuvi gatavojot (jo nav tvaiku nosūcēja), tiek attaisīts caurums, kas bija domāts aukstumskapim, kas virtuves gaisu novada ventilācijā (gaisa apmaiņa notiek visu laiku, jo caur vecajiem logiem tik un tā mazliet pūš).
Nolēmu sākumā virtuvi nokrāsot baltu un tad skatīties vai prasās pēc krāsām (parasti virtuves kļūst krāsainas tāpat, no traukiem, visādiem priekšmetiem, ēdiena, ziediem utt). Šajā dzīvoklī bija tāda iezīme atdalīt griestu balto balsinājumu no sienas krāsas ar tievu svītru. Virtuvē to jau nevarēja redzēt, bet nokasot krāsu, tā bija – zaļa. Citās istabās, krāsojot sienas un cīnoties ar augšējās līniju taisnumu neuzdrošinājos vilkt vēl vienu strīpu, taču virtuvē nolēmu šo ideju realizēt. Un tā es tiku ne tikai pie horizontālās svītras, bet arī pie pāris vertikālajām. Izmantoju krāsu pārpalikumus no manas māsas guļamistabas vecāku mājā, kas man ļoti patika. Svītras veidoju neregulārā attālumā un sākumā ar mēķi, ka noslēpšu vietas, kur sienās bija vairāk negludumu (ne īpaši sanāca gan..). Darbojos ar krāsotāju līmlenti, kurām ir tāda problēma nonākt nost ar daļu no krāsojuma un arī špakteles kārtas, līdz ar to pavadīju dienu filigrāni piekrāsojot strīpas ar smalku otiņu.
Jaunizbūvētās sienas vienu pusi nokrāsoju baltu, bet otru ar melno tāfeļkrāsu, ko jau sen gribēju izmēģināt. Tā diezgan jokaini klājas, bet ir nepieciešamas kādas 4-6 kārtas, lai siena būtu pilnīgi melna un matēta. Siena nu ļoti patīk, jo visas zīmītes var atstāt tur, turklāt jebkurā sienas vietā.. (patīk bērniem – iesaku!).
Virtuves sienu starp darba virsmu un augšējiem plauktiem, pēc ilgām pārdomām (2 mēneši), nokrāsoju ar ūdensizturīgu krāsu arī uz ūdensbāzes (no Tikkurila), kontrastam pret pārējām sienām un virtuves mēbelēm spilgti dzeltenā tonī. Savu izvēli nenožēloju, jo pirmkārt tas bija ļoti lēti (6 Ls), ātri kā arī tagad redzu – praktiski, jo krāsa ir tik laba, ka to var pat berzt! Iesaku, ja vēl nav uzliktas flīzes (flīzes arī ir praktiski, protams).
Par virtuves grīdu, lasiet šeit.
Virtuves mēbeles
Izpētot virtuves mēbeļu taisītāju cenu piedāvājumu un parēķinot “ģimenes” budžetu, tika nolemts mēbeles taisīt pašiem. Būtībā, virtuves mēbeles ne ar ko neatšķiras no, piemēram, plauktu taisīšanas. Tāpēc nebūtu jābaidās no tā, ka tā ir virtuve un it īpaši, ja neapmierina veikalos redzētais – pārsvarā standartizētā skaidu plāksne ar laminējumu vai spīdīgo akrilu limitētā toņa gammā, tad ir vērts pamocīties pašam.
Mūsu virtuve ir darināta no finiera, visiem ļoti labi zināma materiāla. Apakšējās daļas karkasam izmantots 18 mm, fasādēm un augšējiem plauktiem 12 mm, bet iekšējām atvilktnēm 9 mm finieris. Pieļauju, ka var izmantot arī MDF (galvenais lai ūdens netiek klāt). Finieri pirkām Latvijas Finieris un gabalos griezām paši, bet tas jau nav katram jādara, nedz pieļauju, ka ir tādas iespējas darīt. Tāpēc var izmantot arī uzņēmumu pakalpojumus, kuriem ir gan materiāls, gan arī sagriezīs vajadzīgajos izmēros. Taču vēlreiz,visiem jau zināmais teiciens: 7x nomēri – 1x nogriez! Taisot pašiem griešanu darījām pakāpeniski: no sākuma uzstādījām karkasu, tad vēl 7x nomērījām un uztaisījām atvilknes, tad vēl 7x un tad tikai fasādes. Līdz ar to izvairījāmies no neprecizitātēm un varējām darba gaitā kautko labot.
Aprēķināt vajadzīgo materiālu, vajadzēs pamatskolas ģeometrijas zināšanas, bet ne vairāk. Dabā (t.i. virtuvē) ir jāizdomā kur kam atrasties – kur likt izlietni un plīts virsmu (mūsu gadījumā) un variējot no tā, kur paliek vieta atvilktnēm utt. (kas nu kuram vajadzīgs, mūsu gadījumā tā bija vieta veļasmašīnai). Tad to visu uzzīmē. Mūsu virtuves mēbele ir 2,22 m garumā, sadalīta 4 daļās (vieta brīvstāvošai veļasmašīna, atvilktņu bloks, atkritumu bloks, un daļa zem izlietnes). Lai mēbele būtu stabila to papildus pie sienas piestiprina ar lenķiem.
Nolēmu, ka nevēlos nekādas furnitūras, taču nevēlējos mehānismus ar tā saucamo atspiešanu, kā arī īstenībā pārdevējs veikalā neieteica (?). Fasādēs izfrēzēja ‘smaidiņu’ kā 2 augšējās atvilktnes taisās no apakšas (pārkare). Ar pārkari ir izveidotas arī augšējo plauktu fasādes. Atvilktnēm pirkām vadotnes “ar bremzēm” no dkveikals.lv, firma Grass (Dynapro). Ļoti laba kvalitāte un manuprāt ir vērts ieguldīt šai lietai. Pērkot vadotnes, kopā nāk šablons, ar kura palīdzību var precīzi nomērīt stiprinājumu (skrūvju) vietas. Apakšējai virtuves daļai viss, izņemot durtiņas veļasmašīnai, ir uz vadotnēm.
Kā lielāko plusu izgatavojot mēbeles pašiem ir visas iespējamās krāsu variācijas fasādēm. Zīmē kautvai puķes vai svītras, nepatīk – pārkrāso vēlāk! Plauktu iekšienes lakoju ar Luoten M ūdeni atšķaidāma mēbeļu laku no RILAK, īpaši noturīga un veido labu kārtu uz materiāla, ko var droši mazgāt. Fasādes krāsoju ar ūdens bāzes krāsu mēbelēm (pusspīdīgu), augšējo daļu – baltu, apakšējo – tumši pelēku, arī viegli kopt.
Ilgi tika domāts arī par virtuves darba virsmas materiālu, bet atkal, ierobežota budžeta variants, bet kalpo ļoti labi – plastikāts (lamināts), izvēlējos pēc iespējas neuzkrītošāku krāsu, arī tumšu, kas diezgan labi saskanēja ar akmens masas izlietni (ne gluži budžeta variants gan)..
Virtuves galds piederēja man, kad vēl studēju. Ļoti labs un stabils un pēc lieluma kā radīts šai virtuvei – ērti diviem, bet sasēsties var varāk, jo ir noapaļots. Tas bija no koka, bet tā kā dzīvoklī koka toņu pietiek, nokrāsoju to baltu. Krēsli, vecie Thonet-veidīgie, kas ļoti patīk un pagaidām tos kautkādīgi uzlabot nevēlos.
Tad kad ģimenē ienāca mazā cepeškrāsns, tai, no finiera un darba virsmas pārpalikumiem izbūvēja atsevišķu bloku, ko piekarināja pie sienas. Pilnīgi noteikti šāda izmēra virtuve pietiek diviem, lai tajā ērti darbotos un saliktu nepieciešamās virtuves lietas/produktus
!
alijas rubrikas 